«ES ŠEIT BŪŠU, kamēr vien varēšu mācīties,» - tā jaunajā darba vietā šodien noteica Renārs, mans klases biedrs. Viņu uz pusslodzi pieņēma darbā kāda mārketinga kompānija. Renārs ir ļoti mērķtiecīgs, un nepacietīgs. Viņš negaidīs līdz vidusskolas beigšanai, lai sāktu strādāt. Viņš zina, kas viņu interesē, un tāpēc negrib zaudēt ne mirkli, lai iemācītos vēl vairāk. Kad pastāstīju šo tētim, viņš sāka filozofēt par to, ka mūsu paaudze ļoti atšķiras no viņējās. Viņa domas ir ļoti interesantas, tāpēc padalīšos. Tātad raksts būs par mūsu, Y paaudzi un to, kā tā atšķiras no citām.
Tētis teica, ka šī mūžīgās mācīšanās domāšana precīzi raksturo jauno Y paaudzi darba tirgū. Līdz ar ekonomikas izaugsmi biznesā atgriezusies aktīva cīņa par jaunu darbinieku piesaisti un noturēšanu. Uzņēmumi savā starpā konkurē par darbiniekiem, un ne jau tikai alga ir tā, kas nosaka, kurš uzvarēs.
Darba tirgū aizvien lielāku lomu spēlē tie jaunie cilvēki, kas dzimuši pēc 1985. gada un tiek dēvēti par Y paaudzi jeb millenials. Mūs raksturo īpašas prasības pret darba vidi, atmosfēru, pienākumiem. Pētījumi rāda, ka Y paaudzes darbinieki augstāk par naudu vērtē aizraujošu darbu, iespējas sevi pierādīt. Mēs skaidri gribam apzināties savu ieguldījumu uzņēmuma izaugsmē un redzēt paši savas izaugsmes perspektīvas. Faktiski mēs uz darba interviju ejam ar jautājumu: «Kas man jādara, lai es pēc gada būtu tavs boss?»
Darba devēji nereti sūkstās, ka ir grūti motivēt un noturēt darbiniekus, taču reti meklē vainu sevī. Jaunā darba ņēmēju paaudze prasa lielāku uzmanību pret sevi un arī lielāku uzticēšanos. Y paaudze meklē spēcīgu vadību, kas ir ieinteresēta viņu attīstībā. Situācijā, kad nav jūtamas tālākās attīstības perspektīvas vai vadības rūpes par izaugsmi, Y paaudze uzreiz met plinti krūmos un meklē citu darba vietu. Tāpat daudzi no mums ne tuvu nevēlas siltu vietiņu, kur atsēdēt darba laiku no astoņiem līdz pieciem; tas ir 20. gadsimts. Stabilitāti mēs labprāt mainot pret iespēju rast balansu starp darbu un personīgo dzīvi, par visu augstāk vērtējot savu personīgo dzīves kvalitāti un brīvību.
Tētis saka, ka šādu spilgtu, neatkarīgu, ambiciozu un prasīgu jauno profesionāļu ienākšana darba tirgū ir izaicinājums ikvienai jomai. Īpaši sarežģīti tas ir mazumtirdzniecībai un tām nozarēm, kurās nepieciešams mazāk kvalificēts darbaspēks vai tur, kur veicamais darbs ir vienveidīgs, bez plašām iespējām izpausties. Tas neatbilst Y paaudzes darba ņēmēju vajadzībām. Viņi vēlas taisīt biznesu, nevis stāvēt pie konveijera. Mileniāļi grib strādāt pēc saviem noteikumiem un būt savas dzīves noteicēji.
Taču, kaut arī šķietami egocentrisks, ļoti prasmīgi motivēts Y paaudzes darbinieks var būt īsts ieguvums. Viņš ir gatavs ātri apgūt visu jauno un strauji augt. Mileniālis sniedz nozīmīgu pievienoto vērtību uzņēmuma izaugsmē un kalpo kā katalizators jauniem attīstības viļņiem. Taču, lai baudītu šos augļus, uzņēmumiem jārod atbilde uz jautājumu, kā izdzīvot šajos darba tirgus džungļos un pieradināt brīvdomīgo Y paaudzes darbinieku. Uzskatu, ka atbilde ietver trīs vārdus: dinamika, atbalsts, brīvība. Tāds tādu atrod! Uzņēmumam pašam jābūt dinamiskam, orientētam uz aktīvu attīstību. Tas piesaistīs atbilstošus Y paaudzes profesionāļus.
Gluži kā haizivīm mums visu laiku jābūt kustībā, lai elpotu un dzīvotu. Dīkstāve un rutīna mūs iznīcina.
Darba devēji nereti vēlas saņemt jau gatavu darbinieku, kuru ikdienas darbu jūrā var iemest bez ilgstošas sagatavošanas. Jaunajai darba ņēmēju paaudzei ir cits redzējums. Viņi vēlas nopietnu vadības atbalstu, gan iepazīstot darba procesu un tā nianses, gan arī ikdienā, veicot savus pienākumus. Vienlaikus ir jāspēj radīt apstākļus, kuros jaunās paaudzes darbinieki paši var atrast pareizāko ceļu, kā sasniegt mērķi, jo dienas beigās viņi vēlas izbaudīt uzvaras garšu.
Tomēr vislielākais izaicinājums ir nodrošināt darbiniekam brīvības izjūtu. Vadot franšīzes biznesu, nekas tā nemotivē kā apziņa, ka tu strādā sev. Arī Narvesen tīklā esot novērots - pirms pāris gadiem cilvēki meklēja vienkāršu, fiksētai algai piesaistītu darbu, bet tagad strauji aug pieprasījums pēc jaunām franšīzēm. Jaunie cilvēki nevēlas būt vienkārši darbinieki. Viņi vēlas būt partneri, un ir pat gatavi pamest stabili atalgotu darbu, lai kļūtu par uzņēmējiem. Tēta mazumtirdzniecības uzņēmumā nesen pievienojās bankas filiāles vadītāja - cilvēks, kuram pārdevēja darbs it kā vispār nebūtu interesants. Viņa saskatīja šo kā iespēju strādāt sev, pašai plānot savu laiku un sajust sava darba rezultātus.
Tieši tāpēc pašlaik plaukst mazā uzņēmējdarbība. Tādu nozīmīgu nozaru kā IT un ražošanas uzņēmumiem ir jāmeklē jauni veidi, kā pielāgot savu darba piedāvājumu jaunās darbinieku paaudzes prasībām. Faktiski katru darbinieku ieteicams uzlūkot kā uzņēmēju, pat ja viņš meklē algotu darbu, jo savā dziļākajā būtībā viņš alkst pēc brīvības un pašnoteikšanās.
Tētis allaž ir bijis ļoti analītisks. Manuprāt, viņš ļoti precīzi noraksturoja mūsu paaudzi. Protams, ne visi ir vienādi. Cilvēka raksturu un mērķus ietekmē arī audzināšana un ģimenes dzīve kā tāda. Mana mileniāļu paaudze ir augusi brīvībā, bez striktas valsts dogmatikas. Mums ir bijis daudz vairāk laika domāt, filozofēt par visdažādākajām lietām un procesiem. Varbūt dažreiz pat pārāk daudz aizdomājamies. Šodien arī es. Gatavoju zāļu tēju. Ņemu ikdienišķo omītes doto maisījumu. Tad aizdomājos, ko tad es īsti dzeru. Internetā sāku meklēt, ko man dos asinszāle, ko pelašķis un ko vīgrieze. Kamēr lasīju, tēja jau bija atdzisusi.
Mana laime izkūpēja teorijās.